Akadēmiskais centrs
Bioloģiju iemīlēja jau pamatskolā
Zinātnē esi jau 10 gadus. Kāds bija tavs ceļš līdz zinātnei un, pats galvenais, bioloģijai? Tas bija ļoti likumsakarīgi un sākās faktiski jau skolā. Man ir trīs gadus vecāks brālis – viņš sāka mācīties no sešu gadu vecuma, līdz ar to mācījās četras klases augstāk par mani. Bioloģiju sāku mācīties 5. klasē, un tēmas zināmā mērā sakrita ar 9. klases vielu – abās anatomija, tikai 9. klasē, protams, stipri padziļinātāka. Man 5. klases grāmata šķita ļoti neinteresanta, tāpēc uzreiz visu mācījos no brāļa grāmatas. Attiecīgi mans zināšanu loks krājās, gadu no gada piedalījos visās iespējamās dabaszinātņu olimpiādēs, un nokļūšana bioloģijā bija tikai likumsakarīga. Turklāt Salas vidusskolā, kurā mācījos visus 12 gadus, man bioloģiju mācīja ļoti iedvesmojoša skolotāja – Pārsla Stirna. Ar ko skolotāja Stirna bija īpaša? Viņa spēja ļoti prasmīgi runāt ar jauniešiem. Ja daļa klases kā vienmēr stundās neklausījās, viņa prata caur humoru likt klusēt un paklausīties. Gaisotne viņas stundās vienmēr bija tiešām ļoti patīkama. Turklāt savā priekšmetā viņa mūs spēja ieinteresēt – rīkoja papildu nodarbības, iesaistījāmies arī dažādās nometnēs. Dažkārt gan spēju viņu pamatīgi “novest”, piemēram, reiz klasē viņa pat man meta ar čiekuru. Tā jau laikam ir – tie, kuri daudz zina, daudz mēdz arī runāt pretī. Vai visos priekšmetos skolas laikā biji teicamnieks? Patiesībā jā, teju visos priekšmetos es braucu uz olimpiādēm. Pēc 9. klases pat bija tā, ka maniem vecākiem trīs reizes zvanīja no Jēkabpils Valsts ģimnāzijas un lūdza, lai eju pie viņiem mācīties, jo skolas tolaik ļoti konkurēja attiecībā uz sasniegumiem olimpiādēs. Īpaši liela konkurence bija tāpēc, ka pēc 9. klases beigšanas Salas vidusskola, daļēji pateicoties maniem labajiem rezultātiem olimpiādēs, ieguva labākās lauku vidusskolas balvu. Izvēle starp abām skolām, protams, man bija liela dilemma vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, visi mani draugi mācījās Salas vidusskolā, otrkārt, arī pati skola man bija ļoti mīļa. Turklāt zināju, ka pēc 9. klases mani arī vairs nemācīs tā pati bioloģijas skolotāja. Tādēļ pēc 9. klases beigām savai bioloģijas skolotājai uzstādīju ultimātu: ja turpināsi mācīt mani arī vidusskolā, es palieku, bet, ja ne, tad eju pie konkurentiem. Un galu galā sanāca, ka mani vidusskolas gadi bija vienīgie, kad viņa mācīja arī kādu vidusskolas klasi. Tagad tikai saprotu, cik tas tomēr bija “lecīgs” gājiens, jo prom iet jau negribēju, bet vienlaikus jāatzīst, ka ieguvēji no tā bija visi. Vai jau skolas laikā tevi vairāk interesēja nevis zaļā, bet baltā bioloģija? Tā kā uzaugu laukos, mācīties par puķītēm un kokiem man šķita neinteresanti. Turklāt laikā, kad absolvēju vidusskolu, publiskajā telpā sākās bums saistībā ar cilmes šūnām, un tas mani ļoti pavilka – uzreiz sāku interesēties, kur būtu iespējams šajā nozarē strādāt. Patiesībā pēc vidusskolas beigšanas stājos gan biologos LU, gan mediķos Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), jo biju nolēmis, ka mācīšos par plastisko ķirurgu. RSU tiku, pat samaksāju pieteikšanās iestāšanās maksu, kas toreiz bija 13 lati, un aizpildīju pieteikumu Vītolu fonda stipendijai, balstoties uz to, ka studēšu medicīnu. Bet pēdējā brīdī tomēr izlēmu iet uz bioloģiju. Pat nezinu, kāpēc. Varbūt mazliet nobijos no ilgās mācīšanās, varbūt tāpēc, ka, pateicoties vidusskolas augstajiem rezultātiem, tiku LU budžetā bez konkursa, un tas solīja nedaudz vieglāku dzīvi, lai arī ikviens man tuvu stāvošs cilvēks varētu apliecināt, ka nekad neesmu izvēlējies vieglākos ceļus… Bet ar izvēli, protams, biju apmierināts, un Vītola fonda stipendiju vēlāk dabūju arī par spīti tam, ka nemācījos medicīnu. Vairāk lasi Alma Mater e-versijā.Informāciju sagatavoja:
Aija Pakalna
Latvijas Universitāte
Komunikācijas un inovāciju departaments
Tālrunis: (+371) 67033996, e-pasts: aija.pakalna@lu.lv
 Bioloģijas fakultātes Bioanalītisko un biodozimetrisko metožu laboratorijas pētnieks un LU Komunikācijas un inovāciju departamenta vecākais eksperts Mārtiņš Borodušķis skaidroja intervijā.){kind=link}