M. Borodušķis: būt zinātniekam ir forši

Kurā brīdī sapratāt, ka vēlaties studēt bioloģiju un būt zinātnieks?

Sapratu to jau pamatskolā. Reālā izšķiršanās bija starp ārsta profesiju un stāšanos LU Bioloģijas fakultātē, pat saprotot, ka biologs īsti nav profesija. Gatavojoties bioloģijas olimpiādēm un mācoties daudz ko papildus, nonācu pie sajūtas, ka zinātnieks - tas varētu būt forši! Ārsta profesija man savā ziņā nešķita tik radoša, un bija sajūta, ka tā varētu ielikt kaut kādos rāmjos, iespējams, tāpēc izlēmu par labu LU biologiem, lai arī veiksmīgi tiku uzņemts arī Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē. Otrs faktors bija nepārtrauktais kontakts ar pacientiem, kas arī šķiet nebija mans vilinājums.

Kā vērtējat zinātnes attīstību Latvijā? 

Pirmkārt, gribētu uzsvērt, ka arī mazajā Latvijā tiešām ir zinātne un daudzās jomās ļoti augstā līmenī. Aizvien vairāk mūsu zinātnieki iesaistās starptautiskos konsorcijos, mēs esam iemācījušies pretendēt uz projektu finansējumu ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskā līmenī. Tas darvas piliens, protams, ir mūsu valsts iekšējais zinātnes finansējums, kas, ņemot vērā iekšzemes kopproduktu, ir smieklīgi mazs un zinātnieka profesiju padara par vienu no nestabilākajām no ienākumu viedokļa un pārpilnu ar izaicinājumiem. Latvijā netipiski ir arī tas, ka zinātniekiem lielā mērā jābūt arī talantīgiem birokrātiem un administratoriem, kas ir daudz vairāk nodalīts citās valstīs, pateicoties arī lielākam finansējumam.

Ar kādiem pētījumiem nodarbojaties Latvijas Universitātē?

Universitātē, sadarbojoties ar industriju, pētām dažādu bioloģiski aktīvo savienojumu funkcionalitāti jeb kā tie ietekmē mūsu organisma dažādas šūnas un audus. Šādā veidā palīdzam uzņēmumiem radīt kvalitatīvus produktus, kuru iedarbība ir balstīta zinātniskos pētījumos. Viens no mūsu klientiem bez publiski daudz pieminētās „Madara Cosmetics” ir, piemēram, „Silvanols”, kam esam palīdzējuši radīt jaunas medicīniskās ierīces, tostarp „Aller-Gonasal spray” (paredzēts alerģisko iesnu laikus novēršanai un simptomu mazināšanai).

Bez pētījumiem sadarbībā ar industriju šobrīd izpildām Latvijas Zinātnes padomes projektu, kas saistīts ar tādu smalku lietu kā krūmmellenes genoma rediģēšanu (nedaudz pamainot esošo ģenētisko informāciju un pārslēdzot auga bioķīmiskos ceļus, lai ražotu vairāk mums vērtīgās vielas), lai vērtības ziņā to padarītu tuvāku meža mellenei. Vēl mums norit pētījumi saistībā ar brūču dzīšanu un kaulaudu reģenerāciju, kuru mērķis ir pētīt mehānismus un radīt biomateriālus, kas šo audu atjaunošanos veicinātu.

Kā izdodas «nesadegt», strādājot vairākos darbos?

LU es strādāju arī Komunikācijas un inovāciju departamentā par tehnoloģiju pārneses ekspertu, palīdzot sadarboties ar industriju arī citiem LU zinātniekiem. Man ir unikāla izdevība būt par tulku starp industriju un zinātniekiem, jo pats darbojos abos šajos virzienos un pārzinu katras puses izaicinājumus. Principā man patīk šī kombinācija, tikai nereti tiešām ir grūti sabalansēt, lai administratīvais darbs nepārņemtu ikdienu. Darbs laboratorijā bieži vien ir kā atpūta, lai atslēgtos no papīru darbiem un, protams, arī izpildītu kādus sarežģītākus pētījumus. Vēlme būt laboratorijā nekur jau nav pazudusi, bet vairāk sanāk būt kā zinātniskajam menedžerim. Vai izdodas «nesadegt», ir sarežģīts jautājums, katrā ziņā - brīvais laiks ir relatīvs jēdziens, visu izšķir konkrētā brīža prioritātes! Ceru, ka pienāks brīdis, kad varēšu strādāt mazāk!

Kā jūs sevi raksturotu? 

Spītīgs - gan sliktā, gan arī, protams, labā nozīmē. Spītība sasniegt lielākus un mazākus izvirzītos mērķus. Neatlaidīgs, kaut kādā ziņā arī ambiciozs. Vēl arī tas, ka pēdējā laikā arvien vairāk mācos nesatraukties par lietām pirms laika vai kuras tieši nevaru ietekmēt. Tas dod zināmu brīvības sajūtu.

Kā jūtaties šajā laikā? Kādas varētu būt prognozes par to, kad dzīve atgriezīsies ierastajā ritmā un vai un kā būs mainījusies pasaule?

Jūtos ierobežots, kā jau mēs visi. Biju pieradis gandrīz katru mēnesi braukt komandējumos ārpus Latvijas, visu laiku bija saplānoti kādi lidojumi. Šobrīd ļoti neierasti, ka nekā no tā nav. Vismaz pusi laika strādāju no mājām, jo meitu nevedam uz bērnudārzu, pieskatīšanā kooperējamies arī ar brāļa ģimeni. Esmu izmēģinājis gandrīz visas plaši pieejamās digitālās pulcēšanās platformas.

Dažādi ierobežojumi, domāju, ka vēl pastāvēs krietnu laiku, to mēs jau redzam ar lielo vasaras festivālu atcelšanu. Tas, ko nevarēs ierobežot vairs pārāk ilgi, manuprāt, ir cilvēku plūsma pāri robežām, pasažieru lidojumi. Prognozēt, kad kaut kas atgriezīsies ierastajā ritmā, šobrīd ir sarežģīti - varbūt ar vakcīnas nonākšanu tirgū, varbūt tā, kā bija, vairs nebūs nekad, bet varbūt tas pat ir labi, jo daudzi iemācās strādāt attālināti, nepieciešamība pēc birojiem mazināsies, un galu galā šis ir labs mirklis, lai novērtētu to brīvību un samērā elementārās lietas, kas nu uz mirkli mums ir atņemtas. Es ceru, ka daudziem šī situācija liek pievērst uzmanību arī mūsu planētas kapacitātei un, iespējams, liks vairāk domāt par videi draudzīgākām tehnoloģijām, bezatkritumu saimniekošanu, ko kopumā dēvē par ilgtspēju. Arī medicīnas un to darbinieku loma, tāpat kā zinātnieku loma, kas faktiski ir mūsu pat drošības un izdzīvošanas jautājums, cerams, tiks vairāk novērtēta no valsts puses.

Nobeigumā, izmantojot izdevību, es gribētu teikt paldies saviem vecākiem par to izvēles brīvību iet savu ceļu, kas man bija bērnībā! Arī par to, ka izaugu laukos un iemācījos strādāt - dzīvē un sadzīvē tas nāk tikai par labu!

Avots: "Brīvā Daugava"